Kāpēc bērni pamet sportu?

Kā jau katrā valstī, vienmēr pastāv kāda zināma statistika par to, cik daudz bērni sporto, cik atmetuši ar roku šim sporta veidam un kādi ir biežākie iemelsi tam. Lai saprastu, cik sporta pamešana jaunības gados ir izteikta šobrīd, par pamatu esam paņēmuši lielās Amerikas datus. Tāpat kā nevienam nepatīk lasīt sliktās ziņas, tad arī šeit rādītāji nav pārāk iepriecinoši. Kā liecina dati, katru gadu Amerikā dažādiem komandu sporta veidiem (hokejs, forex, futbols, beisbols un citi) piesakās aptuveni 20 miljoni bērnu. Taču sasniedzot aptuveni 13 gadus, vismaz 70% no visiem bērniem pamet savas sporta aktivitātes.

70 procenti… un kas ir vēl ļaunāk – sporta aktivitātes tiek pamestas pavisam un bērni nekad vairs neatgriežas šajā sportā vēlreiz.

Komandu sports ir lielisks veids kā bērniem būt aktīviem. Bet kā saglabāt vēlmi nodarboties ar sportu, lai nekad nenāktos no bērniem dzirdēt “Nekad atkal negribu tur doties”? Mēs esam apkopojuši dažus punktus, kāpēc bērni varētu vēlēties atmest sporta aktivitātes.

1. Viņiem nav jautri
Komandu sports ir unikāla iespēja iemācīties zaudēt un iegūt uzvaru. Tomēr ne vienmēr viņi saredz ieguvumus un saprot, ka, lai būtu labi panākumi, ir daudz jātrenējas. Kad jautājām, kāpēc bērni dodas uz komandu sportu, tad visbiežākā atbilde ir vēlme pēc kaut kā jautra. Jautrība bērniem ir pat svarīgāka par uzvaru. Tāpēc, kad runa ir par noteiktu sportu un labiem sasniegumiem, noteikti ir jārunā arī par smagu darbu, par ko bērni nevēlas domāt.

2. Viņi jūtas neērti, kad trūkst fiziskās prasmes
Nevienam nepatīk, kad uz viņu rāda ar pirkstiem vai atstāj malā spēles laikā – it īpaši dažādas replikas nāk no vienaudžiem. Bērni vēlas justies kvalificēti, kad spēlē, bet, ja šādas prasmes viņiem nav, viņi nejūtas pārāk droši par sevi. Taču arī šeit jāatgādina, ka labas fiziskās prasmes var būt tikai no treniņiem. Bērniem ātri var pazust pacietība, ja sākotnēji nesanāk kā vēlētos, vai arī citiem padodas daudz labāk.

3. Pārāk entuziasti vecāki
Protams, ir jauki un pat nepieciešami, ka vecāki dodas uz bērnu spēlēm, taču ir tādi vecāki, kuri visu spēli ņem pārāk personīgi. Bērniem ir jāpatīk spēlei, nevis jādodas uz treniņiem tikai tāpēc, ka vecāki nemitīgi vēlas kādus sasniegumus. Dusmas, investicijas un agresija par neizdarītu gājienu vai neprecīzu piespēli var zaudēt vēlmi bērnos turpināt sportu. Viņi nevēlas arī sarūgtināt vecākus, jo redz, ka citi ir pārāk spēcīgi spēlētāji. Par laimi, šis ir viens no veidiem, kā var saglabāt bērnā patiku pret spēli, jo jāmainās ir vecākiem un viņu attieksmei. Kamēr bērnam pašam patīk nodarboties ar sportu, tikmēr ir jāatbalsta viņos šis cīņas spars, un nespiest darīt daudz vairāk, nekā viņi varētu.